Ceļš līdz sieviešu fotogrāfēšanai..

Mani sauc Dace. Esmu sieviete, sieva, mamma un fotogrāfe. Tieši šādā secībā arī ir manas dzīves prioritātes. Šobrīd mana ikdiena norit Rēzeknē, kur nesen ar ģimeni pārcēlāmies no Rīgas. Pavadu laiku kopā ar bērniem, iepazīstam kopā jaunās mājas un dzīvojamies pa laukiem, kur vīrs attīsta savu radošumu, atjaunojot lauku māju. Arī man pašai patīk radoša ikdiena. Man ļoti patīk kustība, brīvība, iepazīt jaunus cilvēkus, vietas un izmēģināt jaunas lietas - un gūt no tā adrenalīnu. Tas laikam izskaidro to, ka nesen noliku motocikla tiesības un iegādājos savu pirmo moci. :) Tai pašā laikā, kā jau lielākajai daļai, man patīk miers, klusums un būšana vienatnē. Šie brīži man ir ļoti svarīgi, jo tikai tā es varu sadzirdēt sevi un saprast, kas ir tas, ko pa tiesi vēlos un, kas ir tas, kas man ikdienā sagādā prieku. Esot vienatnē es varu uzlādēties gan priekš sevis, gan ģimenei, gan savam darbam - fotogrāfēsanai. 

Šobrīd liekas, ka fotogrāfēju jau visu savu dzīvi un bez tā nemaz nevaru iedomāties savu ikdienu, bet patiesībā fotoaparāts un fotogrāfēšana pie manis nonāca pavisam nejauši. Vēl pirms parādījās digitālie fotoaparāti mēs ar draudzēnēm bieži taisījām ‘fotosesijas’. Un, kad parādījās tā saucamie pirmie ‘ziepjutrauki’, mēs dēvāmies mūsu mazā ciematiņa piecās ielās un meklējām fotosesijas vietas - vecos šķūņos, pļavās, gan uz ceļiem un dzelzceļa sliedēm (kas noteikti NAV droši), gan visās citās iespējamajās lokācijās. Kad pēc vidusskolas iestājos augstskolā, sadraudzējos ar meiteni, kurai bija savs fotoaparāts - tā bija pirmā reize, kad rokās turēju kaut ko tik iedvesmojošu! 

Nelielai atkāpei - vidusskolas laikā ļoti profesionāli trenējos vieglatlētikā un to turpināju arī augstskolā, bet tas nekādīgi nenāca par labu manai veselībai, bija daudz traumu un diezgan pamatīgi sabojāta mugura. 

Atpakaļ pie fotoaparātiem - tā kā augstkolā mācījos reklāmas menedžmenta programmā, diezgan loģiski likās, ka man vajag labu fotoaparātu (kāpēc es tā izdomāju? vairs neatceros, bet lai jau), tāpēc vecākiem palūdzu dāvanā fotoaparātu, argumentējot, ka ļoti vajadzīgs mācībām. Tajā laikā fotoaparāts maksāja ap 550 latiem un tā bija milzīga nauda. MILZĪGA. Bet vecāki piekrita ar noteikumu, ka es pametīšu sportu - tieši tik vienkārši es pazudu no vieglatlētikas, bez nekādiem paskaidrojumiem, bet ar fotoaparātu rokās. Un par šo es esmu neizsakāmi pateicīga saviem vecākiem, jo šobrīd domājot par to laiku, tas bija ap 2009.gadu, kad bija krīze - un mēs bijām divi bērni (brālis un es) uzreiz palaisti augstkolā, kas finansiāli nepavisam nebija viegli. Tāds nu ir mans stāsts par to kā es tiku pie sava pirmā fotoaparāta, bet ātri vien es sapratu, ka fotoaparāts viens pats netaisa skaistas bildes, ja pats neko nesaproti un es sāku lasīt instrukciju un mācīties. Tajā laikā neko citu vairāk nevajadzēja, lai kļūtu par fotogrāfu. Un es noteikti biju viena no pavisam nedaudzajiem cilvēkiem Latgalē ar fotoaparātu, līdz ar to jau automātiski tiku uzskatīta par fotogrāfi, jo nebija jau citu variantu - hah :D Par to es varu pateikt tikai PALDIES!

Tā nu es 2. kursā, eksperimentējot un mācoties, sāku fotogrāfēt savas draudzenes. Otrajā semestrī aizbraucu Erasmus apmaiņas programmā uz Kipru un arī tur piedāvāju meitenēm fotosesijas - dēvāmies pilsētas ielās un baudījām piedzīvojumus. Atbraucot atpakaļ no Kipras, sapratu, ka jāsāk sevi ‘reklamēt’ - atceros kā draugiem.lv nosūtīju vēstules visām pazīstamajām meitenēm ar tekstu, ka labprāt viņas sabildēšu un ļoti daudzas arī piekrita. Un tā tas viss arī pamazām sākās. Kā tagad atceros, ka pirmo reizi par fotosesiju man samaksāja 3 latus - monētās. Pietika degvielai un pat palika pāri. :D 

Fotogrāfiem bija ļoti maz pieejamo resursu, kur nu vēl biznesa un mārketinga jautājumos, tāpēc visi ‘populārie’ fotogrāfi tajā laikā bildēja visu pēc kārtas un arī es tā darīju - pasākumi, kāzas, punču bildes, vecmeitu ballītes. Tā kādus 5 gadus es fotogrāfēju par ļoti mazām naudiņām visu, ko man piedāvāja, bet azarts sākumā man bija ļoti liels. Pamazām, protams, sāku saprast, ka ir lietas, ko man nepatīk fotogrāfēt - fotosesijas, kurām neredzēju jēgu un vērtību, un, kuras mani nekādā veidā neiedvesmoja. Kāzas pārstāju fotogrāfēt apmēram tajā laikā, kad notika manas kāzas, jo nesapratu kāpēc daudzi jaunie pāri visu darīja tikai priekš skaistām bildēm - bet kāzas taču nav par bildēm, tās ir par mīlestību un atmiņām, ko paralēli fotogrāfs iemūžina. Kādu brīdi fotogrāfēju modeles, bet tādās fotosesijās nebija nekādu izaicinājumu, jo ir grūti dabūt sliktas bildes, bildējot modeles dizaineru apģērbos. Arī ģimeņu fotosesijas man nenesa gandarījumu par darbu, jo sapratu, ka es neizbaudu skriešanu pakaļ bērniem (ar to man pietiek mājās) un mirkļa/ kadra ķeršanu, bet drīzāk izbaudu to lēno mierīgo procesu - kad es pati radu rezultātu. Nevis ķeru mirkli, bet RADU to. Tajā brīdī es sapratu, ka esmu novirzījusies no ceļa, kuru sāku iet jau pašā sākumā un, ka tieši sieviešu fotosesijas ir tās, kas man patīk un iedvesmo visvairāk. Un tā nu es kļuvu un esmu 100% sieviešu fotogrāfe - jo tieši šajās fotosesijās un fotogrāfijās es redzu TIK lielu vērtību, kā arī azartu - parādīt katrai sievietei, kas sev netic un uzskata, ka ir nefotogēniska, stīva, par apaļīgu vai par tievu - cik viņa īstenībā ir skaista! Un tieši tik skaistu viņu redz arī viņas mīļie apkārt. Diezgan ātri es sāku fotogrāfēt arī buduāra fotosesijas, jo es redzēju, ka sievietes vēlas šādas fotosesijas, bet kautrējās pajautāt, jo, kā jau par visu šajā dzīvē, bija dažādi aizspiedrumi un ne tik labi piemēri. 

Savu vietu biju atradusi, bet īsti vēl ne pareizo konceptu kādā vēlos strādāt un piedāvāt savu darbu. Iepriekš iedvesmojos no fotogrāfiem Latvijā un darīju līdzīgi kā visi, jo tas likās pašsaprotami un īsti plašāku resursu vēl nebija. Bet, tad sāku pētīt, kas notiek ārzemēs un pavisam nejauši uzdūros tādam fotosesiju konceptam, kādu pati piedāvāju tagad. Es sapratu, ka vēlos piedāvāt fotosesiju nevis kā fikso pasākumu, pirms kura sieviete ir noskrējusies un pārstresojusies (pat ja tā ir ģimenes fotosesija - streso mamma) un ar cerību, ka ‘cerams kaut kas labs arī sanāca’, bet kā skaistu piedzīvojumu sev, kā baudāmu dienu, kā procesu, kurš iedvesmo un paceļ pašapziņu! Jo būsim godīgi – pat pēc skaista pasākumā, pamostoties nākošajā dienā - realitātē ar darbiem, bērniem un ikdienu, iepriekšējā diena diezgan ātri aizmirstas. Un tāpēc es gribēju, lai katrai sievietei pēc šīs fotosesijas paliek kaut kas īpašs, kas atgādinātu gan par šo fotosesiju, gan to, cik viņa ir brīnišķīga un skaista sieviete, kas ir pelnījusi sasniegt visu, ko vēlas! Drukāti, skaisti produkti bija trūkstošā sastāvdaļa manām fotosesijām.

Neatņemamas sastāvdaļas manām fotosesijām ir gatavošanās daļa, lai sasniegtu labāko rezultātu fotosesijas laikā un fotogrāfiju apskate kopā ar klienti. Šo gadu laikā esmu pilnībā apzinājusies, ka katra sieviete uz sevi skatās pilnīgi citādāk un tas nav mans uzdevums spriest par to, kā viņai patīk vislabāk. Tāpēc sievietes pašas izvēlas savas favorītbildes, bet mans uzdevums ir radīt daudz skaistu fotogrāfiju, no kurām izvēlēties.  :) Un noteikti nepārdzīvot, ja mani favorīti paliek neizvēlēti. Jo mana nostāja ir – fotosesija NAV par mani. Jā, es esmu fotogrāfs, bet es radu priekš sievietēm, priekš klientēm. Es neradu sev. Tāpēc savu ego lieku malā un, kad vēlos, taisu savus projektus, kuros varu izpausties es. 

Tāds ir mans stāsts un tas nebūt nav beidzies. Vēl daudz skaistu fotosesiju priekšā, daudz skaistas sievietes, kuras iepazīt, fotogrāfēt un iedvesmot un, no kurām iedvesmoties. Jā, manas klientes mani iedvesmo darīt to, ko es daru un darīt ar vien labāk un labāk. Iedvesmas avoti ir jāatrod katram, lai ietu uz priekšu ar mirdzošām acīm un zinātu, ko vēlies no savas dzīves. Mana ģimene arī ir viens no maniem iedvesmu avotiem, jo, ja es vēlos būt laba mamma un sieva, ja es vēlos nodrošināt saviem bērniem skaistu dzīvi, tad man ir jānodrošina skaista dzīve arī sev un jābūt laimīgai ar sevi un saviem mērķiem. Un es ļoti ceru, ka šis raksts un mans stāsts kaut kādā veidā ir iedvesmojis arī Tevi. Varbūt iedvesmojis pieteikties fotosesijai vai varbūt iedvesmojis ļauties saviem sen sapņotiem, bet nerealizētiem plāniem. Es katrai no Jums novēlu sasniegt to, ko vēlies visvairāk! Un es Tevi noteikti gaidīšu uz fotosesiju pie sevis! :)

Informācīju par fotosesijām meklē šeit!

Using Format